Fotogrāfs Aigars Jansons www.AJstudio.lv

Partizāni Vidzemē!Unikāls vēsturisks fotomateriāls

E-pasts Drukāt

Mans labs draugs un arī labs fotogrāfs Guntis Šlosbergs no Bauskas, atsūtīja man šo materiālu, ar lūgumu publicēt.Jo gadījums ir ļoti unikāls! Ir izdevies attīstīt vairāk kā 60 gadus vecu, atrastu fotofilmu un iegūt labas kvalitātes fotoattēlus.šim atradumam ir arī liela vēsturiska nozīme, jo šie fotoattēli ataino noteiktu Latvijas pēckara periodu.Pilnīgi iespējams, ka kāds šeit atpazīst kādu savu radinieku vai citu zināmu cilvēku.Tāpēc mēs nolēmām publicēt šo vēsturisko materiālu, lai to redzētu pēc iespējas vairāk cilvēku.


Nesen, vēl pirms Jaunā gada iestāšanās, man izdevās veiksmīgi attīstīt vairāk nekā 60 gadus vecu melnbalto fotofilmu. Tā vēsture ir sekojoša.

Labi zināmais fotogrāfs Laimonis Šulcs piezvanīja un piedāvāja attīstīt vecu melnbaltu filmu. Kāds cilvēks šo filmu atradis, bet nezin, kas tamlīdzīgas lietas varētu paveikt. Viņš gan minēja, ka filma ir diezgan veca, bet, ka tā varētu būt tik sena..., par to man neviens neteica.

No filmas atradēja uzzināju, ka kaut kur Latvijā, neminot konkrētu vietu, ir atrastas senas lietas, kas glabājušās alumīnija kannā. Domājams, no pēckara nacionālajiem partizāniem, jo daudzi priekšmeti, tajā skaitā arī drēbes, to nepārprotami apstiprināja, ka aptuvenais laiks, kad notikusi slēpšana, ir vismaz 1948.gads. Kā viens no priekšmetiem, kuru atrada kannā, bija neattīstīta melnbaltā fotofilma Agfa. Ietīta oriģinālajā iepakojumā, uz koka spoles (tā agrāk Agfa patiešām ietina filmas) ar iepakojuma kārbiņu, kas vēstīja, ka filmas gaismas jūtība ir aptuveni 45 ISO, ka tā ir isopanhromatiska, ka to var attīstīt sarkanā apgaismojumā un rūpnīcas spiedogs uz kārbiņas ar datumu - 1948.gada maijs. Iespējams, ar šo datumu domāts attīstīšanas derīguma termiņš. Maz ticams, ka tas varētu būt izgatavošanas datums. Tajā laikā nemaz tik brīvi fotomateriālus netirgoja, tātad, gan fotoaparāts, ar ko uzņēma, gan materiāli, uz kuriem uzņēmumi veikti, ir nākuši no vāciešu puses, ko toreizējie nacionālie partizāni varēja iegūt tikai okupācijas laikā.


Kas bija pats sarežģītākais visā procesā? Protams, ka uztraukums, vai man izdosies, vai uz filmas būs jelkādi attēli, vai to vispār iespējams ietīt attīstīšanas tankā. Nedaudz pameklējot internetā, ieguvu diezgan skopas ziņas par tamlīdzīgiem eksperimentiem. Nezinu, cik patiesi cilvēki dalījās savā pieredzē, bet to, ka tik vecus fotomateriālus iespējam izglābt, atradu. Neviens no maniem paziņām ar tamlīdzīgām lietām gan agrāk nebija saskāries. Jā, dažiem neveiksmīgi bija beigušies mēģinājumi saglābt pagājušā gadsimta 60.-70. gadu fotofilmas. Ja es agrāk varēju konsultēties ar pieredzējušiem fotogrāfiem Normundu Pūķi vai Māri Zusānu, tad šobrīd man nebija, kam prasīt padomu. Neteikšu, ka psiholoģiski nebiju gatavs veikt pasūtījumu, tā es to nosauktu. Ja neizdodas, ja nekas nesanāk? Faktiski, es kādu laiku tikai domāju, kā sākt, ko darīt.

Pats attīstīšanas process jau pēc tam bija tehniska padarīšana. Filmu ietinu apbrīnojami viegli. Lieki teikt, ka izmantoju platfilmām speciāli paredzētu tanku. Toreiz gan platajām filmām arī bija dažāds platums. Manā gadījumā tā bija tā saucamā 120.tipa filma, kas paredzēta platfilmu fotoaparātiem, pie kadra izmēra 4,5x6 cm, 6x6 cm, un 6x9 cm. Attiecīgi, ja izmantoja kadra izmēru 6x6, uz filmas varēja būt 12 kadri. Tikai pēc tam, aplūkojot filmu, kad tā bija jau attīstīta, varēja redzēt, ka daži kadri nav izdevušies. Nu, 9 no tiem bija pieņemami. Tā, kā filma nebija ar lielu gaismas jūtību, arī fotogrāfam sevišķas pieredzes un gaismas nedaudz pietrūka, kadri ir samērā neasi, tomēr labi saprotami. Nedaudz filmas pamatne bija sabojāta fotoaparātā, jo acīmredzot, kaut kas nebija kārtībā ar pārtīšanas mehānismu. Par pašu attīstīšanu sīkāk nestāstīšu. Protams, pirms tam filmu mērcēju ūdenī. Māca nelielas šaubas, ka pēc ūdens peldes no filmas izskalosies vielas, kas atļauj to attīstīt sarkanajā gaismā, tāpēc viss process notika uz „aklo”. Ietīšana pilnīgā tumsā, attīstīšana uz laika kontroli. Protams, izmantojot termometru, jo kā vēlāk atklāju, pie zemākas temperatūra un lielākas attīstītāja koncentrācijas, uz filmas plīvurs nav tik izteikts. Saprotams, ka uz filmas parādiījās baktēriju iedarbības pēdas, jo filmas izgatavošanā tomēr pielietoja organiskas vielas un neliels pelējums pa tādu laika periodu varēja rasties jebkurā gadījumā. Tātad – mērcēšana ūdenī, kurš pēc tam nolejot bija nokrāsojies sarkanā krāsā. Tad attīstīšana, starpskalošana jeb stop vanna. Tālāk fiksēšana, skalošana un žāvēšana.

Ar dalītām jūtām uzreiz pēc fiksēšanas filmu aplūkoju. Jā, tā bija izdevusies! Uz tās bija redzami cilvēki, to varēja izmantot, lai izgatavotu fotogrāfijas. Tālāk jau grūtākais bija atrast piemērotu skanēšanu, jo vajadzēja negatīvus pārvērst digitālā formā. Palīdzību atradu Bauskas bibliotēkā, liels paldies Laimai Ozoliņai! Izrādās, Bauskā tā ir vienīgā vieta, kur iespējams labā kvalitātē noskanēt tāda formāta fotomateriālus. Jāpiebilst, ka arī Bauskas Novadpētniecība un mākslas muzejs tur skanē savus arhīvus.

Tagad darbs vēsturniekiem un sabiedrībai, jo iespējams, kaut kādas ziņas pat pēc tik daudziem gadiem iespējams iegūt. Zinu, ka fotogrāfiska informācija par Nacionālo partizānu darbību pēckara periodā nav daudz. Neviens jau īpaši nevēlējās riskēt ar savu un citu cilvēku dzīvībām. Fotogrāfiju autors un attēlos redzamie cilvēki nezināmi un, domājams, neviens no viņiem nav palicis dzīvs.


Guntis Šlosbergs

Fotogrāfs

14.02.2011.

fotogrāfijas var aplūkot fotoalbumā, sadaļā sabiedrība- partizānu foto


 

Kontakti


  • Tel: +371 26469420
  • Email: rakstietajstudio@gmail.com
  • Website: www.ajstudio.lv
Top.LV